Daba ir mans templis. Kad es dodos tajā un pavadu tur pietiekoši ilgu laiku, manī kaut kas notiek, izmainās, es piedzīvoju brīnuma sajūtu. Ir neiespējami atšķetināt, vai šīs sajūtas impulss nācis no manis pašas vai no ārienes. Visbiežāk tas notiek, kad sastopos ar kādu savvaļas dzīvnieku, piedzīvoju maģisku gaismu, nonāku pārsteidzošā ainavā vai izjūtu laikapstākļu varenumu. Šādos brīžos es atminos, ka arī es esmu daļa dabas. Un šos mirkļus es vēlos iemūžināt savās fotogrāfijās.

Dabas fotogrāfija ir mana intravertā pašizpausme. Tā palīdz atrast iekšēju līdzsvaru starp brīžiem, kad atrodos uz skatuves. Fotogrāfēšana dabā ir mans klusuma un vienatnes laiks – kaut kas būtisks manai labsajūtai un pilnvērtīgai eksistencei.

Es uzaugu Ogrē, Latvijā. Kamēr tajā laikā mūsu pasaulē fotogrāfijas bija tikai melnbaltas, mums ģimenē bija iespēja skatīties uz sienas projicētus krāsainus diapozitīvus. No tā laika nāk mana mīlestība pret krāsainām bildēm, lai gan novērtēju melnbalto fotogrāfiju jaudu, ko radījuši tādi meistari, kā, piemēram, Ansel Adams.

Bērnībā es izvēlējos mūzikas ceļu, jo likās, ka tur ir nopietnāk jāmācās, savukārt vizuālā māksla man vienmēr bijusi kā nepiespiestā priecīgā pašizpausme. Turpat arī bija fotogrāfija. Atceros, kā sāku savus mēģinājumus ar vecāku FED filmiņu kameru, tolaik mani īpaši interesēja dzelzceļš, kuram bijusi ļoti nozīmīga loma līdz pat šai dienai, lai pārvietotos starp dažādajām savām dzīves vietām.

Tā apzinātāk pie fotogrāfijas pievērsos 2019. gadā. Šis gads vispār manā dzīvē bija liels pavērsiena punkts. Pēkšņā mammas saslimšana uzdeva man jautājumu, kam vispār dzīvē ir jēga, nonākot vēl vairāk pie pārliecības, ka savs laiks jāvelta tikai tam, kas patiesi aizrauj. Turklāt mana privātā dzīve pavēra ceļus uz Igaunijas laukiem un bērnībā tik ļoti mīlētajiem zirgiem. Tā nu šo pārdzīvojumu rezultātā man rādās klavieru kompozīcijas, kurām vēlējos piefilmēt kustīgas dabas bildes un, protams, zirgus. Tādēļ sekoja impulss iegādāties savu pirmo digitālo kameru.

Kad savus pirmos soļus video veidošanā biju izmēģinājusi un aptvērusi savas tehnikas limitus, mana interese vienkāršojās pie dabas fotogrāfijas. Divu mēnešu foto kursi ISSP Rīgā pavēra man plašāku diapazonu foto mākslā un deva pārliecību par savām spējām. Tajā laikā radīju foto sekvenci “Mežs Manā Galvā”.

Kā var redzēt pie bildēm manā galerijā, tad tā pavisam nodevusies dabas fotogrāfijai esmu tikai no 2024. gada.  Šajā procesā piedzīvoju gan radošās mokas, nepārliecinātību, sajūtu, ka neatrodos īstajā laikā un brīdī, taču, kad kāda bilde beidzot sanāk, tā atspēko visus šos pārdzīvojumus, un es vēlos šo nodarbi turpināt.

Un vēl lielāks gandarījums ir tad, kad savas fotogrāfijas izdrukāju lielā formātā uz kvalitatīva papīra. Tā kā man pietrūkst vietas, kur tās izvietot, es priecātos tās izdrukāt priekš citiem. Tādēļ, ja tev kāda no fotogrāfijām patīk un vēlies to pie savas sienas, raksti man, un mēs apspriedīsim, kādā izmērā to vēlies.